|
Piltenes luterāņu baznīcas ērģeles ir otras senākās Latvijā
Piltenes luterāņu baznīcas ērģeles ir otras senākās Latvijā, tām ir
apmēram 300 gadu. Instrumentu pamatīgi skāris laika zobs, un tam
ir nepieciešama visaptveroša restaurācija. Taču, neskatoties uz to,
ērģelniece Lilita Ozola spēj no šī senā instrumenta izvilināt krāsām
bagātas skaņas. Pateicoties viņai, šogad ērģeļu skanējums iemūžināts
divos skaņu ierakstos, kuros dzirdama katoļu garīgā mūzika un
Johana Sebastiana Baha skaņdarbi. Katoļu garīgās mūzikas ieraksts
Ave Maris Stella uzdāvināts Romas pāvestam Franciskam.
Ierakstā, ko Piltenes luterāņu
draudze uzdāvināja Romas pāvestam
Franciskam, Lilitas Ozolas izpildījumā
skan seni itāļu komponistu
skaņdarbi un arī viens latviešu
komponista – Romualda Jermaka
– skaņdarbs, kuru viņš sacerējis
tieši šim ierakstam un Piltenes ērģelēm.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās
baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps
Hanss Martins Jensons devis arī
savu svētību šāda ieraksta tapšanai,
atbalstījis pienesuma ideju Romas
pāvestam, pieminot Piltenes vēsturisko
saikni ar Kursas bīskapiju,
skaidro Piltenes luterāņu baznīcas
draudzes padomes pārstāve Viktorija
Bauģe. Ideja par šādu dāvanu radusies, jo
Piltenes pils (no kuras šodien saglabājušās
tikai drupas), agrāk bija
Kursas bīskapa sēdeklis. No 1234.
līdz 1559. gadam šeit noteicēji bija
katoļu bīskapi, vien pēdējais no
bīskapiem – Dānija karaļa brālis
Magnuss (1560–1593) – bija luterānis.
Lai arī šodien Piltenē nav katoļu
baznīcas, vēsturisko saikni un
Piltenes bīskapijas lomu par būtisku
uzskata arī katoļi. Piemēram, pagājušajā
gadā Piltenes pilsdrupās notika
Romas Katoliskās baznīcas
Latvijā Liepājas diecēzes 80 gadu
jubilejas Svētā Mise, pēc kuras notika
arī ērģeļmūzikas koncerts Piltenes
luterāņu baznīcā.
Dāvana pāvestam nodota ar Rīgas
Metropolijas Romas katoļu kūrijas
starpniecību. Ierakstam pievienoti
apraksti latviešu un angļu valodā par
Kursas bīskapiju, Piltenes baznīcu
un ērģelēm, Pilteni un Ventspils
novadu. Dāvana tika nogādāta katoļu
kūrijā, un pēc tam arhibīskaps
Zbigņevs Stankevičs to nodeva
Romas pāvestam viņa vizītes laikā. Nepieciešama
restaurācija Šogad veikto katoļu garīgās mūzikas
ierakstu noklausījies arī Latvijas
Evaņģēliski luteriskās baznīcas
Mūzikas un liturģijas nozares
vadītāja p.i. Vilis Kolms. Savā atsauksmē
viņš rakstīja: «Ērģelniece
Lilita Ozola (..) pārsteidz ar savu
spēju ar šī vēsturiskā instrumenta
palīdzību, kura iespējas pašreiz ir
ļoti ierobežotas (instruments laika
gaitā ļoti cietis, neskan vairāki reģistri),
piedāvāt tik krāsainu un bagātīgu
(..) skanējumu. Ļoti ceru, ka
Lilitas Ozolas sniegums dos būtisku
impulsu tik ļoti nepieciešamajai šo
ērģeļu restaurācijas uzsākšanai.»
Piltenes ērģelēm ir nepieciešama
restaurācija, un Ugāles ērģeļbūves
darbnīcas īpašnieka Jāņa Kalniņa
vadībā jau notikusi instrumenta
pirmsrestaurācijas izpēte un izstrādāta
restaurācijas programma. Taču
pirms ērģeļu restaurācijas uzsākšanas
ir jāsaved kārtībā baznīcas ēka. Pavisam nesen no baznīcas jumta
vēl tecēja ūdens, apdraudot arī instrumentu,
skaidro Bauģe. Lūgšanu
zāles jumtam pirms diviem gadiem
esot salabots dakstiņu pārklājums,
nostiprināts arī ērģeļu balkons, kam
bija bojātas balsta kolonnas. Šogad
labota daļa no baznīcas jumta konstrukcijām,
taču visi nepieciešamie
ēkas sakārtošanas darbi vēl nav
paveikti.
Kēnigsbergas
tradīcija
Latvijas ērģeļu katalogā tiek uzsvērts,
ka Piltenes ērģelēm nepieciešama
arī padziļināta izpēte, skaidro
Bauģe. Nav drošticami zināms, kurš
meistars šīs ērģeles ir izgatavojis,
un ir bijušas arī diskusijas par gadu,
kad instruments ticis uzbūvēts.
Par Piltenes ērģeļu būves gadu
tiek pieņemts 1722. gads, jo šis
gaduskaitlis iegrebts uz paša instrumenta.
Komponists un ērģelnieks
Aivars Kalējs, iedziļinoties vēsturiskajos
faktos, secinājis, ka ērģeles
varētu būt tapušas 1721.–1722.
gadā. Uz to norādot Vitolda Mašnovska
sastādītajā enciklopēdijā
Latvijas luterāņu baznīcas teiktais,
ka Piltenes ērģeļu prospektu (instrumenta
dekoratīvo daļu) 1721. gadā
uzbūvējis Joahims Kreicfelds. Var
pieņemt, ka instrumenta skanošā
daļa arī tapusi apmēram šajā laikā,
un nav izslēgts, ka tās izgatavošana
prasījusi vairāk laika (kā tas bijis arī
citviet), tāpēc instruments pabeigts
1722. gadā. Taču, kā norāda Kalējs,
šobrīd nav atbildēts jautājums par
to, kurš meistars skanošo daļu ir
izgatavojis. Pastāv iespēja, ka ērģeles
varēja būt darinājis slavenais
Kēnigsbergas ērģeļbūvētājs Johans
Jozua Mozengels vai viņa brāļa dēls
– Gabriels Juliuss Mozengels. Pēc
Kalēja teiktā, piemēram, varēja būt
bijis tā, ka ērģeles uzbūvējis Johans
Jozua Mozengels, bet viņa brāļa dēls
tās tikai uzstādījis. Taču tikpat labi
var pieņemt, ka Piltenes ērģeles būtu
vienīgais zināmais šāds instruments,
ko brāļa dēls uzbūvējis pats. Diemžēl
uz ērģelēm neesot meistara
signatūras, kas būtu droša norāde
par to autoru, toties ir zināms, ka
tieši izcilais meistars Johans Jozua
Mozengels nekad to nav atstājis uz
instrumentiem, uzskatot, to par nebūtisku.
Piltenes ērģeles esot ļoti līdzīgas
vairākām citām ērģelēm, kas būvētas
ap to pašu laiku un bijušas Kēnigsbergā
un tās apkārtnē (tagadējais
Kaļiņingradas apgabals), skaidro
Kalējs. Piemēram, vienas no šīm
ērģelēm ir bijušas agrākās Perškenes
(Pörschken) baznīcā, par to savā
grāmatā Kurzemes baroka tēlniecība
raksta arī Elita Grosmane, īpaši
uzsverot ērģeļu prospekta vizuālo
līdzību. Diemžēl Perškenes baznīcas
ērģeles, tāpat kā daudzas citas šajā apgabalā, ir iznīcinātas 2. pasaules
kara laikā, taču ir saglabājušies
instrumenta attēli. Ņemot vērā šo
līdzību, varam secināt, ka Piltenes
ērģelēs redzams Johana Jozua Mozengela
rokraksts, uzsver Kalējs.
Taču, tā kā Gabriels ērģeļbūvi bija
mācījies pie sava tēva brāļa, tikpat
labi Johana Jozua Mozengela tradīcija
varēja izpausties arī viņa darbos.
Ir zināms, ka Gabriels Mozengels
ir dzīvojis Kuldīgā, remontējis ērģeles
Kuldīgā, Aizputē un citur, taču
saistībā ar viņa paša izgatavotajiem
instrumentiem ir ziņas tikai par kādu
nelielu (kastes) pozitīvu, ko viņš ir
darinājis vēl Kēnigsbergā 1717.
gadā, skaidro Kalējs.
Diemžēl līdz šim arhīvos nav atrasti
nekādi vēsturiski dokumenti
tieši par ērģeļu būvi, piemēram,
varēja taču būt saglabājušies līgumi,
kas noslēgti ar meistariem gan par
ērģeļu prospekta, gan skanošās daļas
būvi. Taču, kā pieļauj Kalējs, pilnīgi
viss, ko glabā arhīvi, vēl nav izpētīts,
tāpēc nav izslēgts, ka šie
vēsturiski nozīmīgie dokumenti vēl
var tikt celti gaismā. Vajadzīgs
lietpratējs
Ērģeļmeistars Jānis Kalniņš arī
piekrīt tam, ka visi vēsturiskie fakti
attiecībā uz Piltenes ērģelēm vēl nav
noskaidroti. «Precīzi nezinām visu
vēsturi, bet tas netraucē restaurēt, ja
mēs atrodam paraugus un metodiku,
kā to darīt,» skaidro Kalniņš. Viņaprāt,
restauratoriem ērģeļu atjaunošanas
procesā būtu nepieciešams
palīgs – ērģeļu speciālists teorētiķis.
«Diemžēl, kopš mūžībā ir aizgājis
profesors Tālivaldis Deksnis, mums
Latvijā nav kompetentu ērģeļu lietpratēju.
Nepietiek tikai ar to, ka
ērgeļmeistars kaut ko dara un ka ir
ērģelnieks, kurš prot nospiest taustiņus
un kaut ko pasaka, – ir vajadzīgs
ērģeļu speciālists, cilvēks,
kurš zina un pārvalda ērģeļu lietas.
Un pie šāda restaurācijas projekta
kā Piltenē pilnīgi noteikti ir jāmeklē
cilvēki, kuri pārvalda tieši šo
instrumentu specifiku, kuri ir strādājuši
ar Dancigas–Kēnigsbergas
tradīciju,» uzsver Kalniņš.
Arī viņš uzskata, ka varam pieņemt,
ka ērģeles varētu būt darinājis vai nu Johuans Jozua Mozengels,
vai Gabriels Juliuss Mozengels.
Esot zināms, ka instruments ir uz
Pilteni atvests no Kuldīgas, un tas
norāda uz saistību ar Gabrielu Mozengelu,
kurš šajā laikā ir dzīvojis
un darbojies šajā pilsētā. «Pilnīgi
iespējams, ka tas ir vienīgais šī ērģeļbūvētāja
darbs, kas ir saglabājies.
Tas šo ērģeļu vēsturisko vērtību
paceļ ļoti augstā līmenī, ko nevar īsti
pārvērtēt,» saka Kalniņš.
Attiecībā uz ērģeļbūves gadu,
Kalniņš pieļauj, ka uzraksts «1722»
varētu būt arī maldinošs, jo, veicot
pirmsrestaurācijas izpēti un apkopojot
vēsturiskās ziņas, viņš secinājis,
ka ērģeles varētu būt bijušas jau
1719. gada 3. decembrī, kad tikusi
iesvētīta pati baznīca. Par to liecinot
iesvētīšanas pasākuma apraksts.
Tomēr Kalējs to apšauba, jo iesvētīšanas
aprakstā esot minēts, ka
baznīcā ir «pozitīvs». Tas, pēc Kalēja
domām, varēja būt kāds cits,
vecāks un mazāks instruments, kas pieminēts arī arhīvā atrastajā landrāta
Vilhelma Aleksandra Heikinga
testamentā. Proti, Heikings savā
1712. gadā sastādītajā testamentā
1000 guldeņus ir noteicis tērēt «ērģelēm
jaunajā Piltenes baznīcā» un
piebildis, ka vecās, mazās stāvērģeles,
kas baznīcai jau ir un kuras arī
viņš palīdzējis nopirkt, ir jādod ērģeļu
būvētājam līdzi vai arī tās jāpārdod.
Par to, ka Piltenes baznīcas
ērģeles ir Heikinga dāvinājums,
liecina arī dzimtas ģerbonis, kas
atrodas uz prospekta.
Ugāles ērģeļbūves darbnīcā veiktie
aprēķini liecina, ka Piltenes ērģeļu
restaurācijai būtu nepieciešami
vismaz 50 000 eiro. «Runa nav par
vienkāršu ērģeļu remontu, lai uz tām
varētu spēlēt. Ir jāveic tāda restaurācija,
lai instruments atgūtu savu
autentiskumu un tur viss būtu, kā
tam jābūt,» skaidro Kalniņš. Viņš
cer, ka līdz aiziešanai pensijā vēl
pagūs strādāt pie Piltenes ērģeļu
atjaunošanas. Kārlis Irbe, Latvijas Ev. lut. baznīcas Piltenes iecirkņa prāvests Piltenes ērģeles ir unikālas, tās ir lielā mērā saglabājušās tādas, kādas tikušas uzbūvētas. Ņemot vērā to cienījamo vecumu un to, ka tās nav piedzīvojušas nopietnas restaurācijas, jāsaka, ka ērģeles vēl labi skan. Protams, lai šo instrumentu lietotu tā, kā tas ir paredzēts, pavadot dziedāšanu dievkalpojumā vai rīkojot kon-certus, tām ir nepieciešama restaurācija. Ar iedvesmu varam raudzī-ties uz Rīgas Doma atjaunotajām ērģelēm vai to darbu, kas tagad notiek Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā. Manuprāt, ja izdodas ko tādu īstenot, kā ērģeļu atjaunošana, tad tā ir sasaiste ar iepriekšējām paaudzēm. Nevis, ka tu vienkārši redzi baznīcu kā senu ēku, bet – ka tu vari arī piedzīvot to pašu, ko piedzīvoja iepriekšējās paaudzes, kuras dievkalpojumos klausījās tās pašas ērģeles. Ērģeles, tāpat kā dziedāšana, ir saistītas ar Dieva pagodināšanu. Tas ir veids, kā cilvē-ki kaut ko iegulda, lai tiešā veidā pagodinātu Dievu. Un, no šāda viedokļa raugoties, ir vērtīgi, ka mēs redzamā veidā apliecinām, ka mums ir svarīgi pagodināt Dievu. Es priecātos, ja kopīgiem spēkiem, vācot ziedojumus, piesaistot atbalstu no dažādiem fondiem, gan pabeigtu baznīcas ēkas sakārtošanu, gan restaurētu ērģeles. Tas būtu ļoti skaisti un nozīmīgi arī Piltenei. Tā būtu iespēja izcelt kaut ko vērtīgu, jo Piltene ir vēsturiski nozīmīga vieta, tā ir bijusi Kursas bīskapa rezidence. Ja tur šodien būtu brīnišķīgi skanošas ērģeles un baznīcā būtu iespējams izcelt arī muzikālo dzīvi, tā būtu iespēja parādīt šīs vietas krāšņumu. Avots: Laikraksts "Ventas Balss"
|