Baznīcu jaunumi
Aktuālie projekti
Latviešiem ārzemēs
Ziedot atjaunošanai
Uzraksti savu ideju
Realizētie projekti
Mūsu mērķi
Kontakti
Seko jaunumiem Twiterī!

 

Apsveicam Lielsalacas draudzi ar baznīcas saimniecības ēkas pārtapšanu par laikmetīgās mākslas objektu!

Mūsu Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca (LELB) šogad atzīmēja divus svarīgus notikumus: “Reformācijai Latvijā 500” un “LELB 100”. Šo pasākumu ietvaros tiek realizēts projekts “Reliģisks teksts kā laikmetīgās mākslas vides objekts”. Tie ir mūsdienīgi mākslas darbi, kuros centrālā vieta ir Dieva Vārdam, jeb citātam no Svētajiem Rakstiem. Šādi darbi jau ir tapuši, piemēram, Rīgā, Alūksnē, Talsos un Cēsīs.

Un šī iecere man likās interesanta. Tādēļ es iedomājos, ka laikmetīgās mākslas objektu varētu izveidot arī uz mūsu Lielsalacas luterāņu baznīcas saimniecības ēkas jeb, vienkārši izsakoties, šķūņa sienas. Šis jautājums tika pārrunāts draudzē. Būtisku iebildumi pret to nebija. Bija tikai viens nosacījums - ka šādu ieceri būtu jārealizē kādam no vietējiem.

Uz to ilgi nebija jāgaida. Pēc kāda laika draudzes pērminderis Aldonis Cīrulis, kurš arī ir mākslinieks, parādīja savas mazmeitas Luīzes Zuzannas Kalnrozes izstrādāto ieceri. Tajā ir cilvēks aiz koka un tam pretī ieplūstoša gaisma ar aicinājumu “Iznāc gaismā”. Te arī ir būtiska detaļa, ka pie šķūņa tiešām ir koks.Mani personīgi uzrunāja šī aicinājuma plašums. Jo tas skar jautājumu ne tikai par ticīgajiem un neticīgajiem. Bet arī par ticīgajiem, kuri, runājot par gaismu, paši nereti atrodas krēslā vai tumsā.

Tādēļ skatoties uz šo darbu es arī pats sev uzdodu jautājumu: “Vai es esmu iznācis gaismā vai arī tikai runāju par gaismu?” Labs jautājums – vai ne?Atzīšos, ka šis darbs un iecere man ļoti patīk arī no cita viedokļa. Tajā kopā ir vairākas būtiskas lietas. Vienkāršs šķūnis ir pārtapis par laikmetīgās mākslas objektu. Te blakus ir vēsturiskais un mūsdienīgais. Un tas viss sevī nes vienu garīgu aicinājumu. Laikmeti mainās. Veidi mainās. Bet pats aicinājums paliek nemainīgs.

Protams, es pieļauju, ka kādiem šis darbs varētu arī nepatikt. Kaut vai tādēļ, ka te ir runa par vēsturisku vidi, kurā ir Baznīca un pilskalns. Bet man dažreiz liekas, ka mēs pārāk bieži pret mūsu vēsturiskajām Baznīcām izturamies kā pret muzejiem, kam patiesībā ir cita funkcija. Un, ja mēs paskatamies uz mūsu vēsturiskajām Baznīcām, tad daudzas no tām laika gaitā ir pārbūvētas, paplašinātas un pielāgotas tā laika cilvēku un draudzes vajadzībām.

Protams, mums Latvijā nav saglabājušās daudz vēsturisku celtņu. Un tieši Baznīcas ir viena no labāk pārstāvētām vēsturisko celtņu grupām Latvijā. Tādēļ šis jautājums nemaz nav tik vienkāršs un viennozīmīgs. Un tomēr - vai ne pārāk bieži mēs pret mūsu vēsturiskajām Baznīcām neizturamies kā pret muzejiem? Te vēl gribu norādīt, ka mūsu Lielsalacas luterāņu baznīca nav arhitektūras piemineklis (par ko daudzi brīnās) un tas mums dod iespēju brīvāk rīkoties.

Man ir prieks par šo radošumu un uzdrīkstēšanos, ko mūsējie ir paveikuši. Kur Baznīcas saimniecības ēka, jeb vienkārši izsakoties šķūnis, ir tapis par laikmetīgās mākslas objektu.

Šos darbus veica Aldonis Cīrulis, Luīze Zuzanna Kalnroze un Toms Cīrulis (Aldoņa Cīruļa mazbērni). Par pašu darbu Aldonis teica, ka tas nemaz nebija tik vienkārši saprast, kā to visu dabā realizēt. Sevišķi cilvēka figūru.

Te vēl ir jāpiebilst, ka šis darbs ir veikts brīvprātīgi kā ziedojums Baznīcai un mums visiem. Un, manuprāt, tas ir ieguvums ne tikai Baznīcai, bet arī visai Salacgrīvas pilsētai, kurā tagad ir par vienu mākslas objektu vairāk.

Avots: www.lelb.lv

Sirsnībā, pateicībā un mīlestībāmācītājs Andris Vilemsons‍



 
Lapa atjaunota 8. Nov., sadaļā "Baznīcu jaunumi"

Copyright © 2009 Baznīcēku Atjaunošanas Fonds; MB Studija »