Baznīcu jaunumi
Aktuālie projekti
Latviešiem ārzemēs
Ziedot atjaunošanai
Uzraksti savu ideju
Realizētie projekti
Mūsu mērķi
Kontakti
Seko jaunumiem Twiterī!

 

Mūžībā devies Latvijas labdaris abats Bernhards Nābers OSB

"Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi." (1 Pēt 4,10) Šāds bija abata Nābera dzīves moto. 

27. janvāra rītā, kad klostera kopiena lūdzās rīta lūgšanu, 84 gadu vecumā, priesterības 60. gadā mūžībā devās abats Bernhards Nābers OSB (1934.07.05-2018.01.27) no Altenburgas benediktīniešu klostera. 1978. gada 19. janvārī viņš tika ievēlēts par 50. Altenburgas abatijas abatu.

Abata Nābera vienkāršais dzīvesveids un lielā cilvēkmīlestība, kas raksturo visus 27 abata amata pienākumu izpildes gadus, ir palikusi mīļā piemiņā un cilvēku atmiņās. Atceroties abata Nābera pirmo vizīti Latvijā,  Ināra Uzoliņa dalās: “Ieradies pirmo reizi Latvijā 1993. gadā, abats Nābers uzreiz iemīlēja šo zemi un tās iedzīvotājus. Kopš tā laika sadarbība starp Latviju un Altenburgas klosteri (dibināts 1144. gadā) un tā draudzi auga ar katru gadu. 20 gadus abats katru gadu brauca uz Latviju un apmeklēja nabadzīgos, pamestos, slimos, atstumtos, notiesātos, kā arī organizēja finansiālu un humanitāru palīdzību. 

‍Abats Nābers un viņa draudzes locekļi ir noorganizējuši un finansējuši 116 vagonus un  transportmašīnas ar humanitāro palīdzību Latvijai. Katru gadu Altenburgas klosteris un abats Nābers uzņēma latviešu svētceļniekus, korus un organizēja skolotāju – katehētu un skolas direktoru pieredzes apmaiņas braucienus. Laikā, kad abats vadīja klosteri, abatijas durvis jebkurā diennakts laikā bija atvērtas cilvēkiem no Latvijas - pazīstamiem un nepazīstamiem. Pietika ar paroli: "Mēs esam no Latvijas".  Par savu nesavtīgo palīdzību Latvijai mūsu valsts bijusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga 2000. gadā pasniedza abatam Bernhardam Nāberam Trīszvaigžņu zelta ordeni.

Mūsu draudzība ar abatu Nāberu aizsākās 2000. gadā, kad devos kā tulks līdzi katehētu grupai abata organizētajā pieredzes apmaiņā uz Austriju. Nesen biju zaudējusi tuvu cilvēku, dvēseles sāpes bija vēl lielas, taču sarunas ar abatu, viņa cerību un ticības pilnie vārdi, vienkārši viņa klātbūtne un lūgšanas dziedināja manu sirdi. No Austrijas atgriezos atjaunota ticībā, dziedināta un pilna dzīvotgribas. Kopš tā laika abats kļuva par manu garīgo tēvu, kurš jebkurā dzīves situācijā stiprināja, iedrošināja, atbalstīja un neļāva zaudēt cerību.

Kā tulks biju līdzās abatam Nāberam viņa Latvijas apmeklējumu braucienos. Visvairāk mani aizkustināja tas, ar kādu cieņu abats vērsās pie katra cilvēka, nešķirojot vai tas ir bīskaps, vai cietumnieks. Viņam jebkurš cilvēks bija īpašs. Ar savu attieksmi un nedalīto uzmanību abats savam sarunu biedram lika sajusties kā nozīmīgam, Dieva mīlētam un izredzētam cilvēkam. Esmu pārliecināta, ka to apstiprinās jebkurš, kurš ir piedzīvojis sarunu ar abatu Bernhardu. Viņam atklāt savus trūkumus un šaubas nebija grūti, jo nekad pat mazākā nosodījuma ēna neparādījās abata acīs. Likās, ka viņš tik labi pazīst cilvēku dabu, ka nekas to vairs nepārsteidz un neizbrīna, viņa mīlestību un ticību labajam cilvēkā nekas nespēja mazināt.

Abats Nābers ir palīdzējis ļoti daudziem: Katoļu Baznīcai Latvijā, skolām, privātpersonām, organizācijām. Reiz abatam jautāju, vai viņš nebaidās, ka kāds var izmantot viņa labo sirdi. Uz to abats atbildēja, ka labāk viņš tiek kādreiz izmantots, nekā viņš nepalīdzēs kādam, kuram patiesi tas nepieciešams…

Vai Jūs zinājāt, ka atgriežoties uz Austriju, abats parasti savu mēteli atstāja Latvijā? Viņš zināja, cik bargas mums ir ziemas un ka kādam priesterim noteikti noderēs silts ziemas mētelis.

Abatu Nāberu no sirds iepriecināja sirsnīgas sarunas, tautasdziesmu dziedāšana, bērnu priekšnesumi, āboli un Latvijas rupjmaize. Stāstīt par Dieva Mīlestību un attiecībām ar Dievu abats varēja ilgi un vienmēr, kad kāds par to jautāja. Tās bija patiesas liecības par savu dzīvi. Abats dzīvoja tā, kā runāja. Tādēļ cilvēkus uzrunāja viņa teiktais. Abata pamācošie stāstiņi ir leģendāri. Pat cilvēki, kuri bija tālu no Baznīcas, kuri vēl nebija izveidojuši attiecības ar Dievu, labprāt klausījās abata teiktajā. Tajā nekad nebija pārmetumu, augstprātības, nosodījuma. Abats bija Mīlestības iemiesojums uz Zemes…

Tagad abats Bernhards Nābers ir devies pie Debesu Tēva un mūsu Radītāja. Debesis līksmo par šo svēto dvēseli, par izcili nodzīvoto Zemes dzīvi, par skaisto liecību mums visiem. Esmu pārliecināta, ka Latvijai tagad ir liels aizbildnis un draugs Debesīs! Lai esam pateicīgi un priecīgi par šo brīnišķīgo cilvēku! Lai viņa dzīves piemērs pamudina arī mūs kļūt arvien vairāk mīlošiem, pazemīgākiem, pieņemošākiem un iedvesmojošiem! Mīlestība nekad nemitējas…”

Maneta Anševica atceras: “Altenburgas abats Bernhards Nābers OSB ieradās Latvijā no klosteru zemes Austrijas deviņdesmito gadu sākumā, lai sadarbībā ar Latvijas Izglītības ministriju un kopīgi ar skolotāju Ingeborgu Lenčikas kundzi no Hornas vadītu izglītojošas nodarbības Latvijas palīgskolās, sniedzot iespaidīgas lekcijas par tikumiem, demokrātiju, garīgo dzīvi un tiktos ar Latvijas iedzīvotājiem un ticīgajiem. Pats būdams konvertīts, viņš labi izprata arī protestantus. Ikreiz, kur vien abats ieradās, viņam pretī steidzās cilvēki ar ziedu klēpjiem rokās un starojošām sejām”. 

‍Stāstot par draudzību ar abatu, Maneta uzsver, ka “draudzība acīmredzot ir laime. Mēs ieguvām tādu draugu, kurš uzminēja mūsu vajadzības, remdēja mūsu sāpes un aizlūdza par mūsu nespēku. Cilvēki pieminot viņu, saka: “Viņš ir leģenda”, “Viņš mīlēja Latviju un latviešus vairāk, nekā mēs paši sevi”, “Viņa ikdiena – neskaitāmas lūgšanas un labie darbi, Dievs viņu gaida Debesu mājokļos”. Kāds īss teikums, kuru abats pēc lūguma dot padomu, uzrakstīja, balsta mani visos tumšākos neziņas brīžos un skan šādi: “Dievs grib, ka mēs palīdzam.”

Zenta Vizule, aprakstot laiku pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, saka: “1990. gadu sākumā Latvija nokratīja okupācijas jūgu. Mēs ieguvām tiesības brīvi slavēt Dievu. Liela tautas daļa saprata, ka brīvība nav izcīnīta, bet ir Dieva uzdāvināta. Mēs, skolotāji, sapratām, ka to vajag ne tikai zināt, bet atklāt arī saviem audzēkņiem, iemācīt lūgties un aicināt viņus par palīgiem. Mums Cesvainē nebija dievnama. Bija divas skolas un arī Grašu bērnu nams. Mēs organizējām svētceļojumus uz Madonas katoļu baznīcu, arī piedalījāmies svētceļojumā uz Aglonu un lūdzāmies, lai dievnams būtu arī Cesvainē. 


‍Katehētikas institūtā lekcijas lasīt bija uzaicināts profesors Krēmers no Vīnes. Viņa iedrošināta, uzrakstīju lūgumu, kurā aprakstīju mūsu problēmas un lūdzu palīdzēt uzcelt baznīcu Cesvainē. Viņš šo vēstuli nodeva Altenburgas abatam tēvam Bernhardam Nāberam, kurš atsaucās uz mūsu lūgumu un uzcēla baznīcu viena gada laikā - no 1996. gada 13. maija līdz 1997. gada 13. jūnijam. Baznīca tika veltīta Jaunavas Marijas Bezvainīgajai sirdij. Tēvs Nābers ir nesavtīgi palīdzējis Latvijas skolām un ugunsdzēsējiem, par ko ir saņēmis Trīs zvaigžņu ordeni. Viņš ir cilvēks, kuru nevar aizmirst. Lai Dievs viņam piešķir Debesu valstību! To lūdzam no visas sirds!”

Rekviēma Mise tiks svinēta 2. februārī plkst.14.00 Altenburgas baznīcā. Pēc tam abats Bernhards, saskaņā ar viņa paša vēlēšanos, pēdējai atpūtai tiks guldīts nevis abatu kapenēs, bet gan apbedīts konventa kapsētā.

LRKB IC

‍Avots: www.katedrale.lv




 
Lapa atjaunota 8. Dec., sadaļā "Baznīcu jaunumi"

Copyright © 2009 Baznīcēku Atjaunošanas Fonds; MB Studija »